Kad iesāku savu blogu solīju neko dziļi privātu šeit nerakstīt, jo kam gan to vajag.Taču šis ieraksts laikam vajadzīgs man pašai.
Balta ziema...Kādu laiku atpakaļ ziemas bija gandrīz bez sniega, nu vismaz ne tik sniegotas.Un tad uznāca ļoti balta ziema, man piedzima meitiņa un pēc mēneša nomira draudzene, mana dēla dzimšanas dienas rītā...Divi gadi pagājuši, bet mani plosa sāpes...Šogad man patika bezsniega laiks, jo likās ziema tālu.Tās sāpes bez sniega bija vieglākas.Taču ne jau sniegs vainīgs, manas asociācijas, manas krāsas...Laiks iet, bet man viņas trūkst.Tas taču mans egoisms...Varbūt viņai tā bija vieglāk?Man trūkst viņas. Viņa tik daudz deva man un manai ģimenei.Paskatos pa logu un atmiņas saistās ar viņas māku priecāties un redzēt visu skaisto sev apkārt....Viņa vienmēr bija blakus, kad to vajadzēja, kad bija grūti, kad vajadzēja palīdzību, padomu, mierinājumu.Nekāda savtīguma vai egoisma.Viņa gāja pa dzīvi viena, bet palīdzēja daudziem, visiem...Viņa izdega palīdzot, atdodot sevi visu...Mēs pazinām viena otru gadus astoņpadsmit, brīžiem bijām ļoti tuvu, brīžiem netraucējām viena otrai...Maniem bērniem viņa bija vislielākais Draugs un Padomdevējs.Un nu viņas nav...Ir atmiņas un viņa dzīvo mūsu atmiņās...Un brīžiem jūtu, ka netieku ar savām emocijām galā.Tā ir arī tagad, kad uzsniga šis sniegs - biezs un nepārvarams.
