trešdiena, 2012. gada 26. septembris

Vijoles


 Šis stāsts būs par personīgo, par to, kas es esmu, kad neadu.Gribu uzrakstīt par sava vīra darbu, vēl jo  vairāk tāpēc, ka esmu visu laiku ar to saistīta , esmu tāds kā slotas operātors visā šajā pasākumā. Trešajā klasē piedalījos mākslas konkursā un ieguvu kaut kādu godalgu uztaisot no balta papīra vijolnieku ar vijoli. Pēcāk to aizmirsu. Tagad pat neatceros, kā un no kurienes bija ideja. Pagāja gadi un es satiku savu vijolnieku arī dzīvē. Mans vīrs vijoļmeistars Šandors Gotvonī , savu pirmo nopietno darbnīcu atvēra Vecrīgas sirdī Vāgnera ielā, tamdēļ savu firmu nosaucām par   "Vecpilsētas vijoļdarbnīcu"  , tagad darbnīca atrodas   Arhitektu ielā 1 - 401 (tel.29244760).   Daudzi nemaz nezina, ka ir šāda profesija.Mans vīrs ir beidzis Mūzikas akadēmiju kā vijolnieks, mācījies Norvēģijā vijoļbūvi, patstāvīgi papildina savas zināšanas ārzemēs  (pēdējos gados Dānijā, Francijā). Mans vīrs ir viens no tiem retajiem vijoļmeistariem, kurš māk gan spēlēt šo instrumentu, gan zina, kur viņam skaņa mīt...Viņa darbnīcā var gan salabot stīgu instrumentus, gan ieastrot lociņu, gan nopirkt, gan iznomāt instrumentus. Mūsdienās ir pilns internets ar iespējām pirkt , pārdot, bet bieži vien sanāk iegādāties nekvalitatīvu instrumentu, kuru praktiski nav iespējams salabot, tad cilvēki meklē vijoļmeistara palīdzību un bieži jūtās aizvainoti, ja viņiem nevar palīdzēt...Bet tas jau tas pats stāsts, kas visās profesijās...Stīgu instrumeniem galvenais ir skaņa, bet tā var nākt tikkai no pareizi veidota instrumenta.Un tikkai retajam ir dota šī dāvana mācēt to ielikt instrumentā. Jau daudzus gadus esmu blakus savam vīram un viņa profesiju vēl jo projām apbrīnoju, tā ir tik smalki matemātiska un precīza lieta. Pateicoties tam, ka mūsu bērni patstāvīgi redz un dzird šos instrumentus, viņi jau mazi būdami ir sākuši tos apgūt, tagad abi dēli mācās E.Dārziņa mūzikas vidusskolā, vecākais vijoļspēli , jaunākais čella klasē.Tagad, kā pedagogs pēc profesijas,varu apgalvot (jo pārbaudīju to arī praksē ar saviem bērniem), ka mūzika bērnus ļoti attīsta.Un gribot , negribot arī es lēnām tajā visā meklēju sevi , vairāk gan tikkai palīdzot un atbalstot.




7 komentāri:

  1. Brīnišķīgs ieraksts, ļoti, ļoti interesanti.

    AtbildētDzēst
  2. Cik jauki! Un patīkami atklāt tādas interesantas lietas par blogdraugiem (ja drīkstu tevi tā dēvēt):)

    AtbildētDzēst
  3. Jauka profesija, kurai nepieciešama smalka precizitāte. :) Jauka un muzikāla ģimene esat! Man prieks par to. :)
    Kad mana lielākā meita sāka apgūt vijolspēli, tikai tad uzzināju, cik mūzikas pasaule ir plaša, dziļa, saviļņojoša un skaista.

    AtbildētDzēst
  4. nē, nu bet...
    Sveicini savu vīru un saki paldies par mana dzīvesdrauga salaboto vijoli! Jo mēs pie viņa reiz griezāmies, kad bijām Latvijā.
    Kārtējo reizi jāsaka, ka pasaule gan ir maza!!! ;)

    AtbildētDzēst
  5. cik intersanti! esmu pirkusi no tava vīra vairākas lietas - vijoli dēlam un lociņus meitas čellam. Arī tavs puika ar manu Annu ir mācījies pie Ivara čellu (pagājušogad :-)) Tagad pazīstu arī Svena mammu :-))))

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Jā...pasauli ir maza...Nu ko - prieks iepazīties arī tādā statusā!

      Dzēst